Pēterupes evaņģēliski luteriskā draudze, Saulkrasti Video December 22, 2019, 8:17am

Videos by Pēterupes evaņģēliski luteriskā draudze in Saulkrasti. Latvijas Evaņģēliski Luteriskās Baznīcas sastāvā ietilpstoša draudze

2019. gada 22. decembra, Adventa Ceturtās svētdienas dievkalpojuma sprediķis par to, ka cilvēkam ir tendence visu iztaisnot, padarīt glītu. Lai iztaisnotu sienu,mums nepieciešams līmeņrādis, taču kāda mēraukla mums ir, lai saprastu, vai mūsu rīcība un uzvedība ir taisna? Desmit Baušļi un viss Dieva Vārds kopumā mums izskaidro lietas,palīdz mums izvērtēt mūsu rīcību un pasauli mums apkārt,dod iespēju rīkoties pareizi, jo Dieva Vārds ir īstā mēraukla mūsu dzīvei. bēt mūsu rīcību un pasauli mums apkārt. Dieva Vārds visu greizo, nepareizo, kas ir mūsos, iztaisno. Taču jāatceras,ka pats par sevi nekas taisns netop, ir jāieliek darbs- garīgajā dzīvē, lai mēs taptu taisni,mums ir jālasa Dieva Vārds un tas jākopj sevī, jāizmanto visa Dieva dotā žēlastība.

Other Pēterupes evaņģēliski luteriskā draudze videos

2020. gada 8. marta dievkalpojuma sprediķis par Jēzus apskaidrošanu. Jēzus dievišķību aizplīvuroja Viņa cilvēciskā daba. Mācekļi redzēja Jēzus apskaidrošanu, sajuta to labsajūtu, skaidrību, ko nedod zemes dzīve un gribēja tai palikt ilgāk. Ja esam sajutuši Dieva klātbūtni, apskaidrību, tām jābūt mūsu ilgām, mūsu dzīves mērķim, nonākt apskaidrībā Dieva klātbūtnē Paradīzē. Mums jātop svētiem, tīriem, apskaidrotiem garā, dvēselē un miesā, lai tiktu Dieva Valstībā, jātiecas uz šo pilnību.

2020. gada 1. marta dievkalpojuma sprediķis. Mūsos darbojas dažādi spēki- gan mūsu iekšējie, gan arī ārējie. Mums ir savas vajadzības, nepieciešamības, kārības, taču ir velns ar savu kārdināšanu, kas uz mums iedarbojas no ārpuses. Kārdinājumi ceļas no mūsu "miesas prāta", velna un pasaules vilinājumi. Jēzu arī kārdināja velns, kārdināja ar dažādām lietām. Jēzus kārdinājumus noraidīja,atsaucoties uz Dieva Vārda. Jēzus kā cilvēks stāvēja pretim kārdinājumam ar Dieva Vārdu nevis dievišķu spēku- Dieva spēks parādās caur Dieva Vārdu. Kad Jēzus bija atraidījis velna kārdinājumu, tā vietā nāca eņģeļi. Ja jau sātans kārdināja Dieva Dēlu, tad ir vairāk kā skaidrs, ka kārdinās arī mūs, lai mēs nostātos pret Dieva gribu. Jēzus atsaucas uz Dieva Vārdu, un pēc trīs reizēm, kad Jēzus citē Dieva Vārdu atvairot sātana uzbrukumus un velns no Viņa atstājas. Cīņā ar sevi, savām kaislībām un cīņā ar pasaules izaicinājumiem, mums jāizmanto Dieva Vārds, Bībele,kas ir drošs ceļš, kā stāties pretim ļaunajiem spēkiem, kas ir mūsos,kas nāk no pasaules un ar ko kārdina velns. Mums ir jāmācās lietot Dieva Vārds, tam jābūt mūsu sirdī un prātā, kas panākams Dieva Vārdu lasot, uzņemot, analizējot. Kuri cīnās ar velnu un uzvar, pie tiem piestājas Dieva eņģeļi.

2020. gada 23. februāra dievkalpojuma sprediķis. Aklais, uzzinājis, ka tam garām iet Jēzus, sauca uz Viņu. Jēzus viņu uzrunāja un aklais lūdza Jēzum, lai dara viņu redzīgu. Iespējams, ka apkārtējie domāja, ka viņš sauca Jēzu,lai diedelētu naudu. Ubags izmantoja izdevību, savu varbūt vienīgo izdevību kļūt dziedinātam. Viņš nedomāja par to, ko domās citi, kā tas izskatīsies no malas, bet brēca, sauca Jēzu, zinādams, ka Jēzus viņu dziedinās. Pirms tam Rakstu vietā lasāms, ka Jēzus mācekļiem stāsta par Savām gaidāmajām ciešanām,taču tie to nesaprata. Būšana Jēzum tuvumā negarantē,ka viss taps skaidrs, tie tuvākie var būt aklākie. Arī kristīgie var nonākt smagos pārbaudījumos, strupceļā, kur neko neredz un neko nesaprot. Tad jāmācās no aklā ubaga- jāsauc, jākliedz uz Jēzu, nedomājot par to ko citi domās vai teiks. Lai mūsu ticība mums palīdz!

16.02.20 sprediķis
2020. gada 16. februāra dievkalpojuma sprediķis par līdzību ar sējēju, kurš apsēja lauku. Bija sēklas, kas krita ceļmalā, kur tās samina vai tās putni apēda, cita krita uz akmens, kur tai trūka slapjuma, lai tā izaugtu, cita krita ērkšķos, auga,taču ērkšķi to nomāca, tā nenesa augļus. Bet sēkla,kas krita auglīgā zemē, dīga un nesa augļus. Sēklu sēj, lai tā augtu un dotu augļus,atražotu sevi daudzkārtīgi. Dieva Vārdu mūsu sirdī nesēj tāpat vien,mēs nevaram Dieva Vārdu uzņemt kā akmens, kam Vārds paliek virspusē, ir dzīvs īsu brīdi, bet tad tas sakalst un nomirst,nedrīkstam būt kā krūmi, kuros Dieva Vārds kaut kur ir, bet neredz saules gaismu, nedod augļus. Esam aicināti ieņemt sevī Dieva Vārdu, lai tas iesakņojas un atrod mūsu sirdī labu augsni. Dieva Vārda augļi ir ticība, cerība, mīlestība, Dievam tīkama dzīve, darbi, vārdi, kuri nav nepamanāmi.

2020. gada 9. februāra dievkalpojuma sprediķis par līdzību ar vīna dārza saimnieku, kas aicināja ļaudis strādāt savā vīna dārzā un maksāja visiem vienādu algu, tādu, kādu tie bija norunājuši, taču tie, kas atnāca pirmie saņēma tik pat,cik tie, kas nostrādāja vien stundu un sāka kurnēt. Līdzība runā par Dievu kā vīna kalna saimnieku un mums kā strādniekiem,kas aicināti strādāt Dieva vīna kalnā. Ir tādi, kas Dievam kalpo jau no bērna kājas, bet ir tādi, kas mūža norietā sāk kalpot Dievam. Savu algu par kalpošanu Dievam mēs saņemsim Mūžībā. Dievs mums maksā pilnu algu, arī ja mēs neesam strādājuši Viņam visu dzīvi. Dievs mums maksā nevis pēc nopelniem, bet pēc žēlastības,arī ja neesam to pelnījuši, jo Dievs ir labāks, nekā mēs esam pelnījuši.

2020. gada 2. februāra dievkalpojuma sprediķis par to, ka Dievs var iedarboties un radikāli mainīt ne tikai mūsu kā indivīdu dzīves, bet arī fizisko pasauli ap mums. Modernais ateisms saka, ka Dievs ir, bet tikai kā cilvēka psihes fenomens. Taču Rakstu Vieta rāda, ka Dievs iedarbojas arī uz materiālo pasauli, uz apstākļiem mums apkārt. Viņš var pārtraukt gan vētru mūsu dzīvēs, gan vētru okeānā, ja tāds ir Viņa žēlīgais prāts.

2020. gada 26. janvāra dievkalpojuma sprediķis par mūsu katra ticības spēku. Rakstu vietā tas atspoguļots gan kā spitālīgā ticība, ka, ja Jēzus gribēs, Viņš dziedinās spitālīgo, gan kā virsnieka ticība, kurš ir pārliecināts, ka Jēzum tikai jāsaka viens vārds un virsnieka kalps taps vesels. Mums būtu jāņem piemērs no šiem abiem vīriem, jo viņu ticība viņus izglāba. Mums ir jāvar ticēt, neredzot, negaidot zīmes, neieskaroties kādiem svētiem reliktiem. Cilvēka ticība un tam sekojoša dziedināšana nav pašiedvesma, pašārstēšanās, bet gan Dieva brīnums pie tā, kurš patiesi tic un paļaujas. Dievs darbojas pie tiem, kas tic un paļaujas uz Dievu. Dievs var darīt brīnumus, arī tādus, kas ir pretēji tam "ka tā nenotiek" vai, ka "tas nav iespējams",jo Dievam nav nekā neiespējama.

2020. gada 19. janvāra dievkalpojuma sprediķis par Jēzus pirmo brīnumu, kas atspoguļo prieku. Jēzus laulībās, kas ir priecīgs notikums, piedalās pats, kā arī pārvērš ūdeni vīnā, tādējādi padarot svētkus vēl priecīgākus. Jēzus ir Prieks, visa mūsu ticība ir vērsta uz prieku- uz ieiešanu Debesu Valstībā, Debesu priekā. Jēzus ir mūs izglābis, nomiris par mums, atpestījis no grēkiem,devis cerību uz Mūžīgo Prieku. Arī savā dzīvē Jēzus padarīja cilvēkus priecīgus,tos dziedinot un skolojot, esot kopā ar tiem.

Dievkalpojuma sprediķis (15.01.20)
2020. gada 15. janvāra dievkalpojuma sprediķis (Ikšķiles iecirkņa prāvests Dzintars Laugalis) par kristību sakramentu un to nozīmi. Kristībās mēs kļūstam par Dieva bērniem, iegūstam žēlastību,dvēseles šķīstīšanu. Ja esam smagi grēkojuši, esam aicināti uz grēksūdzi, kurā mācītājs, Dieva Vārdā, atlaidīs mūsu grēkus, kas ir liela žēlastība.

2020. gada 15. janvāra dievkalpojums

2020. gada 12. janvāra dievkalpojuma sprediķis ir daudz spekulāciju par Jēzus dzīvi no divpadsmit līdz trīsdesmit gadu vecumam, jo tas nav atspoguļots evaņģēlijā. Vienīgā epizode pēc dzimšanas ir Jēzus 12.g.v.,kurš sēdēja templī, klausījās un uzdeva jautājumus, nevis sprediķoja vai pamācīja. Jēzus nedarīja nekādus brīnumus līdz 30 gadu vecumam. Ja tie būtu bijuši, tas būtu bijis iekļauts evaņģēlijos, Marija to būtu atcerējusies un nodevusi evaņģēlistiem. Jānis Jēzu salīdzina ar gaismu. Gaisma nevar apslēpt, gaisma izgaismo, padara redzamu. Pretrunā ar Jēzus būtību būtu tas, ja evaņģēlijos būtu slēpti kādi svarīgi fakti no Jēzus dzīves. Ir cilvēki, kas domā, ka ja viņu dzīvēs nenotiek kādi brīnumi kas līdzinās evaņģēlijos aprakstītajiem, tad ir jāmeklē citas vietas, kur "kaut kas notiek". Bet jāņem vērā, ka Jēzus dzīvē nekas nenotika trīsdesmit gadus, Viņš dzīvoja parasta cilvēka ikdienas dzīvi, auga piemīlībā pret Dievu un cilvēkiem. Arī mums ir jākļūst piemīlīgiem pie Dieva un pie cilvēkiem. Ja Dievs gribēs, viņš dos brīnumus mūsu dzīvēs, bet pēc tiem mums nav jādzenas.

2020. gada 5. janvāra- Zvaigznes dienas dievkalpojuma sprediķis par to, kā Austrumu gudrie nāca pie Heroda ar ziņu, ka ir dzimis Jūdu Ķēniņš. Herods aicināja jūdu rakstu mācītājus, kas tam izskaidroja, ka Svētie Raksti norāda uz Bētlemi kā vietu, no kurienes nāks pasaules Valdnieks. Šo ziņu Herods nodeva gudrajiem, likdams tiem atgriezties pie viņa pēc tam,kad tie jūdu Kēniņu būs atraduši. Rakstu Vieta rāda, ka neticīgs, naidīgs cilvēks kā Herods var būt kā ceļvedis pie Dieva. Austrumu gudrie,kā to mēdz uzskatīt, paši nevadījās pēc zvaigznēm un neatrada Dievu, bet gan zvaigzne tos aizveda pie Heroda. Pēc tam, kad tie skatīja Jēzu, tie redzēja sapni un vairs pie Heroda neatgriezās. Arī šobrīd ir redzams, ka ir cilvēki, kurus zīlnieces vai burvji sūta uz baznīcu nokristīties un iesvētīties. Daudzi no tiem paliek draudzē. Katram ir savs ceļš bijis pie Dieva, taču galvenais ir neatgriezties uz vecā ceļa un neiet atpakaļ pie ļaunuma. Ja esam atraduši Dievu un iepazinuši Viņa Vārdu, turēsimies pie tā.

2020. gada 1. janvāra dievkalpojuma sprediķis. Kristiešiem gada maiņa nenes neko mistisku vai simbolisku, nemaina neko būtisku, tāpat kā mūsu dzimšanas dienas, taču mēs to atzīmējam. Tas var būt priekš mums kā atskaites punkts kaut ko dzīvē uzlabot. Kam pieder laiks? Tas ir neatjaunojams, neatgriezenisks, nezinām, cik daudz tas mums ir dots. Kā mēs laiku izmantojam un kam to veltam? Jēzus aicina mūs vispirms dzīties pēc Dieva Valstības, pārējais mums taps piemests. Nav svarīgi datumi tavā dzīvē, nav jāmeklē dienās, mēnešos un gados mistisku nozīmi, jo nozīme ir laika izlietošanas lietderībai, tam, kam laiku velti. Kas ir tavas dzīves prioritāte? Uz ko tu paļausies sev dāvinātajā laikā, kā beigas tu nezini? Laiks pieder Dievam, tāpēc tas ir jāvelta Dievam. Viss kas mums ir dots, nav atkarīgs no gada, mēneša, dienas vai mēness, zvaigžņu, planētu stāvokļa, bet gan no Dieva žēlastības. Skatīsimies uz gadiem kā Dieva žēlastības gadiem.

2019. gada 29. decembra dievkalpojuma sprediķis par Sīmeanu un pravieti Annu. Ir cilvēki, kas netic nekādām zīmēm, nekādiem pierādījumiem,bet ieciklējas uz citu skatījumu. Ir tādi,kas paliek dusmīgi, kad dzird runas par kristietību, taču tas nav tikai slikti, tas nozīmē, kad tie nav vienaldzīgi. Dedzīgi Kristus noliedzēji var kļūt par Kristus sekotājiem. Zīmes un brīnumi nenotiek pie tiem, kas tos negaida un nemeklē, ne pie tiem, kas negaida Dieva žēlastību. Pravietes Annas un Bībeles tulkotāja Sīmeana ilgas piepildījās līdz ar Jēzus nākšanu, viņi gaidīja Dieva Dēla nākšanu. Dieva nākšana piepildīja ne tikai pasaules ilgas pēc Glābēja, bet arī individuālu personu ilgas. Dievs savā žēlastībā piepilda katra mūsu ilgas, ļauj mums baudīt miesā nākušo Dieva Dēlu, Viņa klātbūtni. Anna un Sīmeans kļuva par Kristus dzimšanas apliecinātājiem,pauda savu prieku tālāk,uz ko esam aicināti arī mēs.

2019. gada 25. decembra, Pirmo Ziemsvētku dievkalpojuma sprediķis par eņģeļiem,kas nes Labo Vēsti. Ganus pie Kristus atveda eņģeļi. Pēc tam, kad gani bija Dievu redzējuši, tie kļuva par ēņģeļiem- Labās vēsts nesejiem tālāk. Pie katra no mums šī vēsts dažādos veidos ir atnākusi, tikai ir jābūt atsaucīgai sirdij,lai šo vēsti uzņemtu un neiegrimtu atpakaļ ikdienas rutīnā. Mēs esm aicināti ari paši kļūt par eņģeļiem un nest Kristus vēsti tālāk.

Ziemsvētku Priekšvakara dievkalpojums (24.12.19.)
Ziemsvētku Priekšvakara dievkalpojums. Sprediķis par Kristus dzimšanu. Par brīnumu,par reālu brīnumu, kas maina mūsu dzīves. Par to, ka Vārds, kas tapa miesa, joprojām ir mūsu vidū. Dievs ir sastopams, tā nav pasaka, bet gan Dzīvais Dievs, kas mājo mūsu vidū, kas pieejams ikvienam, kas lasa Dieva Vārdu, uzņem to ticībā, nevis kā pasaku vai vēsturisku romānu.

2019. gada 22. decembra, Adventa Ceturtās svētdienas dievkalpojuma sprediķis par to, ka cilvēkam ir tendence visu iztaisnot, padarīt glītu. Lai iztaisnotu sienu,mums nepieciešams līmeņrādis, taču kāda mēraukla mums ir, lai saprastu, vai mūsu rīcība un uzvedība ir taisna? Desmit Baušļi un viss Dieva Vārds kopumā mums izskaidro lietas,palīdz mums izvērtēt mūsu rīcību un pasauli mums apkārt,dod iespēju rīkoties pareizi, jo Dieva Vārds ir īstā mēraukla mūsu dzīvei. bēt mūsu rīcību un pasauli mums apkārt. Dieva Vārds visu greizo, nepareizo, kas ir mūsos, iztaisno. Taču jāatceras,ka pats par sevi nekas taisns netop, ir jāieliek darbs- garīgajā dzīvē, lai mēs taptu taisni,mums ir jālasa Dieva Vārds un tas jākopj sevī, jāizmanto visa Dieva dotā žēlastība.

2019. gada 15. decembra, Adventa Trešās svētdienas dievkalpojuma sprediķis

2019. gada 8. decembra, Adventa Otrās svētdienas dievkalpojuma sprediķis par Jāni Kristītāju,kurš sūtīja savus mācekļus pie Jēzus,lai tie Viņam jautā, vai Viņš ir tas, kam jānāk, vai jāgaida kāds cits. Uz ko Jēzus atbild, teiktdams, lai paskatās uz Viņa brīnumu darbiem. Mums arī ir jāmāk šajā pasaulē, kas pilna ar dažādiem garīgiem virzieniem, filozofijām,ceļiem, atrast īsto, pašiem analizējot to,ko mēs redzam, lasām, dzirdam. Pasaule stāsta, ka baznīca māca akli ticēt, ka baznīcā cilvēkus "zombē", aicina atteikties no brīvas domas, pakļauties neiedziļinoties. Ar mums ir tāpat kā ar Jāņa Kristītāja mācekļiem- Jēzus nevis saka, ka jā,es Tas Esmu, jā ticiet man, bet gan aicina viņus domāt, aicina atcerēties visus tos brīnumus,ko Viņš ir darījis un caur to saprast, pašiem secināt vai Jēzus ir Pestītājs vai nē.. Pats Jānis arī zināja atbildi, bet tomēr lika mācekļiem pašiem iet noskaidrot, domāt, analizēt un izdarīt secinājumus. Cilvēkam pie patiesības ir jānonāk pašam, nevis jāpakļaujas piespiešanai. Jebkas ko uzspiež ar varu, arī pat ja patiesībai piepsiež ticēt, tā nesasniegs mērķi. Vislabākais veids kā patiesību paust ir likt cilvēkam pašam uzdot jautājumus un meklēt atbildes.

2019. gada 1. decembra, Adventa Pirmās svētdienas dievkalpojuma sprediķis par to, ka mums ir jāatceras, ka mūsu dzīves ir īsas un, ka cauri visiem dzīves satricinājumiem mums ir jāiet paļāvībā uz Dieva Vārdu, kas ir kā stipra klints, ciets pamats, kas nesagrūst. Ikvienu dzīves triecienu mēs varam pārvarēt, ja esam stipri pieķērušies Dievam, Viņa Vārdam. Kad debess un zeme zudīs, paliks Dieva Vārds un, ja mēs uz to būsim paļāvušies, mēs dzīvosim. Esam aicināti stiprināt savu ticību un paļāvību ar nākšanu draudzē, dalību aktivitātēs un personisku darbu ar savu ticību-lūgšanām, lasīšanu, pārdomām.

2019. gada 24. novembra, Mūžības svētdienas, dievkalpojuma sprediķis par Debesu valstības līdzību ar jaunavām,kas izgāja pretim līgavainim. No desmit jaunavām, tikai piecas bija sagatavojušās līgavaiņa nākšanai. Attiecīgi daļa cilvēku savā attieksmē pret Mūžību ir gudri, rīkojas gudri, daļa- muļķīgi, tuvredzīgi. Līdzībā piecas jaunavas bija paņēmušas līdzi lampas pilnas ar eļļu, varbūt pat vēl ar rezervi,bet citas piecas-lampas kādas nu bija, iespējams, pat nepārbaudot, cik tajās ir eļļas, tās domāja "gan jau kaut kā", ja nu ne, tad paprasīs citām.. Nestrādāja neviena no cerībām. Lai gaisma degtu, tai vajadzīga enerģija. Mūsu labie darbi un ticība ir tā gaisma, kurai ir jāspīd gaidot Kristu- Viņa nākšanu vai savu nāvi. Ģeķīgās jaunavas ir kā tie ļaudis,kas ir nākuši, kristījušies,iesvētījušies, viņu lukturi dega sākotnēji,taču pēc tam,aizejot ikdienas rutīnā,lukturim eļļas sāka trūkt, tas sāka dzist- cilvēks uz baznīcu nāk retāk vai nenāk nemaz. Ticība ir kā liesma,kas jāsargā no visiem pasaules vējiem,lai tā nenodziest. Ja tai brīdī, kad pienāks tava nāves stunda, tava ticības liesma būs izdzisusi, nekas nelīdzēs- ne iesvētība, ne kristība, ne dievkalpojumi,kur esi bijis. Ticība ir jāuztur.Mēs zinām,ka mūsu māja ir jāzutu, jāremontē, jāuztur,jārūpējas, pretējā gadījumā tā aizies bojā. Ja mēs nenākam banzīcā, nelūdzam Dievu, nedarām labus darbus,tad mūsu dzīves beigās ne uz ko mēs nevarēsim cerēt.

2019. gada 17. novembra dievkalpojuma sprediķis par kārtējo piemēru kurā ticība palīdzējusi mainīt cilvēku laicīgo realitāti, ne tikai garīgo kā pierasts domāt. Mum sir jāvar ticēt, paļauties un tad mēs redzēsim kā Dievs maina mūsu realitāti, mūsu laicīgo dzīvi un garīgo pasauli. Ir jāuzdrīkstas ticēt un paļauties. Kā Rakstu vietā- ticēt un lūgt Dieva palīdzību gan skaļi, gan klusām Dievam tuvojoties.

2019. gada 10. novembra dievkalpojuma sprediķis par to, kā Jēzum tiek jautāts vai atļauts maksāt ķeizara nodevas, ar mērķi Jēzu "iegāzt", kompromitēt, provocēt, nevis noskaidrot patiesību. Jēzus nodala ķēniņu un Dievu. Dievam jāklausa vairāk nekā cilvēkam. Mums ir jāmaksā nodokļi, jāpakļaujas likumam, bet valsts vara nevar pretendēt uz dievišķo, tā nedrīkst konkurēt ar Dieva varu pār mūsu dzīvi.

2019. gada 3. novembra dievkalpojuma sprediķis par līdzību ar kungu un parādnieku. Līdzībā kungs apžēlojas par lielu parādnieku, kura parāds ir prātam neaptverams, neatdodams. Apžēlojas, neiemet cietumā un vēl atlaiž parādu. Taču šis pats parādnieks neapžēlojas par savu parādnieku,kurš tam parādā salīdzinoši nelielu summu. Kungs, to uzzinājis, nodeva parādnieku mocībām. Mēs esam aicināti ikvienam no sirds piedot, citādi Debesu Tēvs rīkosies ar mums tāpat kā ar parādnieku, kas nepiedeva savam parādniekam, savu parādu atlaišanu saņēmis. Piedošanai ir jābūt kā nepieciešamībai, kā obligātai, neapspriežamai rīcībai. Mūsu grēku parāds Dieva priekšā ir tik liels, ka mēs to nevaram izpirkt. Mēs lūdzam grēku apžēlošanu, taču neviens mūsu labais darbs nevar šo grēku parādu nosegt. Neviens nedrīkst pie mums redzēt nepiedošanu un ļaunatminību.

2019. gada 27. oktobra dievkalpojuma sprediķis par to kā ķēniņa galma vīrs nāca pie Jēzus ar lūgumu, lai glābj viņa dēlu, kas slims uz mišanu. Galma vīrs ticēja Jēzum kā brīnumdarim. Kas ir pirmais ticības līmenis. Mēs esam aicināti pāriet nākamajā līmenī, jeb ticēt Jēzum nevis kā brīnumdarim, bet kā Dieva Dēlam un Glābējam, pasaules Pestītājam. Rakstu vietā lasām, ka galma vīrs, pēc tam, kad Jēzus bija izglābis viņa dēlu, kļuva ticīgs ar visu savu namu. Viņš ticēja vairs ne tikai tam, ka Jēzus var atrisināt visas mūsu šīs dzīves problēmas, bet arī tam, ka Jēzus ir Pestītājs. Mums ir jāturās pie Dieva nevis tikai tāpēc, ka Dievs spēj atrisināt un atvieglot mums šīs zemes problēmas, bet arī ticēt Dievam, neatkarīgi no tā, vai mēs piedzīvojam Dieva brīnumus mūsu dzīvē un uzklausītas lūgšanas.

2019. gada 20. oktobra dievkalpojuma sprediķis par ķēniņa kāzu mielastu, uz kuru ķēniņš bija aicinājis augstdzimošos, iepriekš izredzētos, īpašos viesus. Taču šie viesi atteicās, nevēlējās ierasties. Neskatoties uz to, ka ķēniņš aicina uz kāzām- pašiem jaukākajiem, priecīgākajiem svētkiem, turklāt ķēniņa namā uz ķēniņa dēla kāzām, izredzētie viesi noraida ķēniņa aicinājumu. Ne tikai ignorē, bet pat ņirgājas un nonāvē ķēniņa sūtņus. Līdzība, protams, vēsta par Debesu valstības kāzu mielastu, kur ķēniņš ir Dievs. Izraēla tauta nonicināja Dieva sūtņus, praviešus un mācekļus, Jāni Kristītāju un Jēzu. Tāpēc Dievs sūtīja savus kalpus pie jebkura, gan laba, gan ļauna, lai tie nāktu Debesu priekā. Taču, neskatoties arī uz to, ka ķēniņa namā tika saaicināti visi, kas vien dzirdēja aicinājumu, tāpat bija tādi, kas neuzskatīja par vajadzīgu uzposties nācienam uz ķēniņa grezno pili, prieka pilno mielastu. Līdzība mums māca, ka mūs visus Dievs aicina pie Sevis, uz Sava Dēla mielastu, uz bezgalīgu prieku Viņa valstībā un mūsu ziņā ir atbildēt aicinājumam, saposties svinībām (dzīvot Dievam tīkamu dzīvi), vai ignorēt uzaicinājumu, aizbildināties ar savām lietām vai pat noniecināt Dieva sūtņus.

2019. gada 13. oktobra dievkalpojuma sprediķis par to, kā draugi, dziļā ticībā uz Jēzus spēku dizedināt, atnesuši pie Jēzus triekas ķerto. Jēzus triekas ķertajam saka, ka viņa grēki tam ir piedoti. Notikuma brīdī klāt ir arī farizeji, kuri kurn, uzskata, ka Jēzus zaimo Dievu. Izraēla parašas paredz, ka grēkus piedod vien tiem, kas nes upuri Dievam, upurdzīvnieku. Jēzus ir lielākais upuris, kas ir bijis pienests! Mums vairs nav jānes dzīvnieki upurēt, jo Jēzus asinis par mums jau ir izlietas. Jēzus piedod mums grēkus, taču ir to deleģējis arī saviem mācekļiem, kuriem ir vara atlaist vai neatlaist grēkus. Jāatceras, ka Jēzus ir siržu pazinējs, Viņš redz, ka mēs grēkus nožēlojam tikai vārdiski, bez pamata. Tāpēc izmeklēsim savas sirdis. Ko Jēzus redz mūsu sirdī? Vai tur ir patiesa grēku nožēla? Mums ir jāredz savi grēki, savas vainas, kas ir iemesls grūtībam un jāredz tos kā šķērsli Dieva Valstībai, kas jāpārvar.

2019. gada 6. oktobra, Pļaujas svētku, dievkalpojuma sprediķis par Rakstu vietu, kurā mācekļi aicina Jēzu ēst, taču Viņš tiem atbild, ka Viņam ir ēdiens, ko tie nepazīst. Rodas pārpratums, kurā mācekļi nesaprata, par ko Jēzus runā, domāja laicīgās kategorijās. Ēdiens ir tas, kas dod enerģiju, spēku, labsajūtu, piesātinājumu. Liekas, kāds gan sakars garīgam ēdienam un fiziskam ēdienam. Cilvēks var gūt piesātinājumu gan fiziski, gan garīgi. Jēzus saka, ka piesātināšanās ar Debesu Tēva prāta pildīšanu ir iepriecinošāka, bagātinošāka par fizisku piesātināšanos, ēdiena uzņemšanu. Jēzus saka, ka mums vispirms ir jādzenas pēc Dieva valstības un taisnības, pārējo mums Dievs piemetīs. Tātad vispirms mums ir jāpiesātina sevi garīgi. Taču brīdī, kad esam garīgi piepildīti, mums sāk rasties arī materiāls piepildījums, pārticība, kurā viegli aizmirst To, Kurš to visu mums ir devis. Nevis mēs kaut ko nopelnam ar savu darbu un pūlēm, bet visu mums dod Dievs žēlastībā. Kā jūdi pavadīja ceļu cauri tuksnesim- gāja uz Dieva apsolījumu, ceļā grūtības pārvarot ar Dievpalīgu. Mantas, ēdiens, dzēriens, labklājība mūs piepilda tikai uz mirkli, tas ir pārejošs apmierinājums. Tāpēc sevi vispirms ir jāpiepilda garīgi, jāierobežo savas iegribas, tādējādi tās samazinot līdz minimumam. Nedzīties pēc pārejošām lietām. Mums ir jābūt pateicīgiem Dievam par to, ko Viņš mums ir devis. Un vislabākā pateicība ir došana, ziedošana, nepieķeršanās mantai, ziedošanai tiem, kuriem tā nav, dodot desmito tiesu. Kad tu sāc no sevis kaut ko atraut, atdot savu mantu, tu parādi sev un Dievam, ka neesi pieķēries mantai, bet gan Dievam. Tāpat došana ir arī sludināšana citiem, kas vēl Dievu nepazīst.

2019. gada 29. septembra dievkalpojuma sprediķis par to, kā Jēzus saka līdzību par Debesu valstību ar kāzu mielastu un viesu ieņemtajām vietām, pēc tam, kad cienījama farizeja namā bija dziedinājis ūdenssērdzīgo Sabatā. Farizeji bija tik pašpārliecināti un paštaisni, domāja, ka sēž Dievam pa labo roku, bet visi citi ir rindā aiz viņiem, tai skaitā ārī Jēzus. Farizeji bija ieņēmuši savas vietas kāzu mielastā vistuvāk, tur, kur viņi gribēja būt, nevis viņiem predzētajā vietā. Savā augstprātībā un lepnībā viņi ne tikai nicina Jēzu, bet pat Viņu nonāvē. Mums ir jābūt pieticīgiem, pazemīgiem, lai nekļūtu lepni un aiz lepnuma akli.

2019. gada 22. septembra dievkalpojuma sprediķis. Jēzus spēj visu- dziedināt, ārstēt, pārvērst ūdeni vīnā, staigāt pa ūdens virsu. Jēzus spēj pat celt no miroņiem. Taču Jēzus to nedara izrādīšanās dēļ, bet mīlestības dēļ. Tāpēc Jēzum bija atraitni, kura zaudēja vienīgo dēlu, žēl. Rakstu vietā lasāms, ka līdz ar atraitni sēroja visa pilsēta, visi bija klāt atraitnei viņas bēdās. Mums ir tas jāmācās- palīdzēt, atbalstīt, būt klāt, izteikt līdzjūtību cilvēkiem viņu bēdās un ciešanās, nevis "ko tad es, netraucēšu." Jēzus mūs aicina dot no sevis labāko līdzcilvēkiem. Jēzus deva no Sevis labāko- mierināja cietējus, dziedināja, apsauca vētras un cēla augšā mirušos. Jēzus Vārds darbojas gan uz dzīviem, gan mirušiem. Kad Jēzus nāk mūsu dzīvē, Viņš redz mūsu sāpes un nelaimes, redz mūsu strupceļus. Nākot pie Jēzus, mūsu cerības netiks apraktas, Viņš mūs mierina un ir spējīgs atrisināt visu to, ko mēs nevaram, visu, kas liekas bezcerīgs. Jo, kas gan ir bezcerīgāks par nāvi?! Bet Jēzus arī to pārvar! Jēzus ir žēlīgs. Jēzus atrisina problēmas, ar kurām mēs pie Viņa nākam. Rakstu vietā atraitne it kā nejauši sastop Jēzu, arī citur lasāms, ka slimie "nejauši" sastop Jēzu. Bet tas ir Dieva plāns, lai Jēzus var izmainīt mūsu dzīvi. Arī ja tu kādu brīdi atsalsti pret ticību, noversies, krīti grēkā, esi miris dvēselē, Jēzus ir tas pats, nemainīgs, mūžīgs, žēlsirdīgs, Viņš tevi neatstās, ja tu neatstāsi Viņu.

2019. gada 15. septembra dievkalpojuma sprediķis par to, ka mēs nevaram kalpot diviem kungiem, vienlīdz labi sevi veltīt laicīgās dzīves iekārtošanai un rūpēm par mūžību. Dieva Vārds mūs aicina vispirms sakārtot savu garīgo pasauli, veltīt laiku Dievam, Viņa gribas izzināšanai. Jēzus saka, ka visas pārējās lietas mums tiks piemestas. Dievs zina, kas mums ir vajadzīgs. Viņš zina, ka mums vajag ēst, ģērbties, Dievs neaicina mūs nestrādāt, taču ir jāatrod balanss, ir jāpārtrauc dzīties pēc materiāliem labumiem, pēc šīs dzīves labiekārtošanas, jo dzīve te ir īsa, tā var tūliņ beigties. Tāpēc ir jāvelta visi spēki mūžīgās dzīves sagatavošanai, tam, lai mēs varētu ieiet Dieva Valstībā.

2019. gada 8. septembra, Tēvu dienas, dievkalpojuma sprediķis par desmit spitālīgajiem, kurus Jēzus dziedināja. Tikai viens no tiem atgriezās pie Jēzus, lai slavētu Dievu par izdziedināšanas brīnumu. Mūsdienu kontekstā šī ir līdzība par tiem ļaudīm, kuri vēršas pie Dieva ļoti smagos dzīves brīžos, lai lūgtu glābšanu un dziedināšanu. Dažkārt šādi cilvēki pirms vēršanās pie Dieva ir izgājuši dažādus ceļus- dziedniekus, astrologus, burvjus, lai rastu risinājumu savā bēdā. Šāds cilvēks atnāk uz baznīcu, gūst mierinājumu un aizet, ieiet savā rutīnā, aizmirst to, Kas viņu ir dziedinājis. Bet tomēr ir tādi, kas paliek, kā Rakstu vietā-viens no desmit. Cik daudzi no tiem, kas ir kristīti, iesvētīti, laulāti arī paliek pie Dieva? Dievs dziedina, dara brīnumus, bet mums ir jāpaliek sadraudzībā ar Viņu. Mūsu ticība mums ir palīdzējusi nevis tad, kad piedzīvojam Dieva dotu brīnumu, bet gan tad, kad, piedzīvojuši to, paliekam pie Dieva, pateicamies un slavējam Viņu.

2019. gada 1. septembra dievkalpojuma sprediķis. Jēzus mācekļiem saka, ka tas, ko viņi piedzīvo un redz ir daudz vairāk nekā ir redzējuši un piedzīvojuši pravieši. Jēzus mācekļi piedzīvo ko tik unikālu, ko neviens pirms viņiem nav piedzīvojis- reālu, fizisku Dieva klātbūtni. Viņi redz un dzird, ko neviens pirms viņiem nav redzējis un dzirdējis. Taču mums ir iespēja dzirdēt to, ko dzirdēja mācekļi, klausīties Jēzus vārdos, saņemt Viņa mācību. Jēzus saka, ka, lai iekļūtu Dieva valstībā ir jāmīl Dievs no visas sirds, no visa prāta un savu tuvāko kā sevi pašu. Mēs to zinām, bet piepildīt to savā dzīvē nav viegli. Tikai Jēzus savā žēlastībā var mums palīdzēt to piepildīt, palīdzēt iet mīlestības ceļu, ko patstāvīgi mēs nevaram īstenot. Lai cik labus darbus mēs darām, bez Jēzus ieiet Dieva Valstībā nevar.

2019. gada 25. augusta dievkalpojuma sprediķis. Pie Jēzus ved ļaudis, kā arī pie Viņa nāk tie, kam ir kādas problēmas un bēdas. Jēzus klātbūtne spēj atrisināt visu, pat likt kurlajam dzirdēt un mēmajam runāt. Spēja dzirdēt un runāt attiecināma ne tikai uz fizikām iespējām, bet arī par garīgo sfēru- parasti tie, kuros nav Dieva klātbūtne, Gars, nesaprot Dieva Vārdu, nevar to uztvert, iedziļināties un izprast. Ir jābūt garīgi dzirdīgam un redzīgam. Svētais Gars atver mūsu sirdi, mūsu saprašanu uz Dieva Vārdu, izpratne par Dieva Vārdu rodas it kā pati no sevis, bez speciālas apmācības un to dāvā Gars. Arī Dieva Vārda sludināšana un izplatīšana ir Gara dota dāvana.

2019. gada 18. augusta dievkalpojuma sprediķis tiem, kas ir paštaisni, pašpārliecināti un ar nosodījumu skatās uz citiem. Liekas, ka uz mums, kristiešiem, jau tas neattiecas. Taču nereti tomēr katram gadās uz kādu raudzīties ar zināmu augstprātību. Jēzus stāsta par farizeja un muitnieka lūgšanu. Farizejs ārēji ir lielisks, dievbijīgs cilvēks, nevainojams ārējā uzvedībā, taču sirds ir lepna, pilna pašpaaugstināšanās, kas noēno visu labo. Lepnība ir kā ieeja velnam uz cilvēka sirdi. Taču muitnieks apzinās savus grēkus, savas nepilnības, tāpēc viņā nav ne nieka pašpārliecības, jo viņš sevi redz objektīvi, reāli. Visbiežāk mūsos lepnība izpaužas ar to, ka mēs apzināmies grēkus, taču sakām- kas darīts, darīts, saņemšu sodu, pats par visu atmaksāšu. Bez nožēlas. Bet grēki mums tiek piedoti tikai Jēzus upura dēļ, nevis mūsu nopelnu dēļ. Domājot, ka es esmu labs cilvēks, nu vismaz ne slikts, jau ir lepnība un pašpaaugstināšanās. Mums ik katram ir jābūt kā muitniekam, ir jāapzinās sevi kā grēcīgu, sliktu, nepilnīgu. Mēs visi esam samaitāti grēcinieki, bez Jēzus esam neattaisnojami, neskatoties uz mūsu labajiem darbiem. Dievs pieļauj, ka mēs grēkojam, krītam, lai apzinātos savu netīrību un motivētu mainīties.

2019. gada 11. augusta dievkalpojuma sprediķis. Par Rakstu vietu, kurā Jēzus raud par Jeruzālemi, raud par to, ka pilsēta tiks nopostīta, bet arī par to, ka tauta ir atkritusi no Dieva. Cilvēki Dievam ārēji kalpo, bet Dieva klātbūtne tur nav. Paradoksāli, ka farizeji un mācītāji, kas ikdienas lasa Dieva Vārdu, to studē, analizē, burtiski ievēro, nepamanīja Jēzū Dievu, bet tauta, kas Rakstus nestudēja, bija it kā neizglītotāka, Viņu mīlēja. Dievs cilvēkiem ir devis žēlastības laiku Viņu meklēt un Viņam kalpot. Bet, ja cilvēki šo laiku palaiž garām, ciešanas var nākt gana smagas. Priekš Jeruzālemes žēlastības laiks bija aptuveni 70 gadi, taču mēs nezinām, cik ilgs ir mums dotais Dieva žēlastības laiks. Šinī laikā mums ir jāatrod Dievs, ir jādzīvo Viņam tīkama dzīve. Varbūt brīdī, kad mēs attālināsimies no Dieva, "paņemsim pauzi" ticībā, var beigties šīs žēlastības laiks. Mums jāizmanto mums dotais laiks Dieva meklēšanai, sekošanai un Dieva gribas piepildīšanai.

2019. gada 4. augusta dievkalpojuma sprediķis par līdzību ar netaisno nama pārvaldnieku. Arī mēs esam tikai pārvaldnieki tam, kas mums ir. Viss, kas mums ir, ir Dieva dots- dzīvība, miesa, ģimene, izglītība, talanti, amati utt., viss ir dots no Dieva žēlastības. Dievs ir radījis visu, radījis cilvēku, kas visu Viņa radīto pārvalda. Tiešā veidā mums nekas nepieder. Mums ir tikai jārūpējas par visu to, ko Dievs mums ir devis, tai skaitā arī mūsu dvēseli. Visam, ko mēs darām, ir jānes augļi Tam, kas mums devis to visu pārvaldīt. Arī mēs, visticamāk, esam dažkārt netaisni pārvaldnieki, kas izšķērdē mums uzticēto. Vai mēs nesam augļus un kādus? Kā mēs kalpojam savam Pārvaldniekam? Mums ir jādomā ko mēs teiksim Dievam atskaites dienā, vai varam gaidīt tiesas dienu ar mierīgu sirdi. Vai esam kalpojuši ar visu sirdi Dievam un tuvākajiem. Bieži vien mēs sevi un citu sāpes redzam tikai tad, kad paši esam tuvu nāvei. Par visu mums būs jāatskaitas. Tāpēc ir jāizvērtē sava dzīve, vai esam gatavi tiesas dienai, ir jāpatur prātā dzīves ritmā un skrējienā tiesas diena, atskaites diena. Cilvēki daudz laika un pūļu velta materiālai labklājībai, laicīgajam, bet būtu labi, ja arī garīgie centieni būtu tik pat aktīvi. Dievs pret mums ir žēlīgs un arī mums ir jābūt žēlīgiem pret citiem, jādara labs cik vien var.

2019. gada 28. jūlija dievkalpojuma sprediķis par viltus praviešiem. Mums ikdienas ir jāprot atšķirt meli no patiesības, īstenība no maldiem. Ja mēs uzticēsimies nepareizai mācībai un cilvēkiem, mēs varam neieiet Debesu valstībā. Ne visi, kas runā Dieva vārdā ir patiesi Dieva sūtīti. Kā atšķirt viltus pravieti no patiesa pravieša, viltus mācību no patiesas? Mums ir jābūt garīgi modriem, jālasa Dieva Vārds, jālūdzas, jābūt pazemīgiem, paškritiskiem pret sevi. Līdzīgi kā ar laicīgām precēm- īstu preci no viltojuma (piemēram, krējumu no skābā krēma) atšķirt mēs varam, ja iedziļinamies, mācāmies, lasām, izglītojamies. Tāpat arī ticībā ir jāiedziļinās, jāiepazīst Dieva Vārds. Vienkāršākais veids kā mūsdienās (bez teologa izglītības) atšķirt īstu pravieti no viltus ir lūkoties uz viņa dzīvesveidu. Vai tas līdzinās Jēzus dzīvesveidam? Vai viņš rūpējas par savu vēderu un maku? Vai viņš rīkojas pats tā kā māca? Īsts pravietis nes upurus Dievam un citiem, nevis rūpējas par sevi.

2019. gada 21. jūlija dievkalpojuma sprediķis par Jēzus brīnumu ar ļaužu paēdināšanu tuksnesī. Brīnumi ar ļaužu paēdināšanu lasāmi visos evaņģēlijos. Tie iekļauti baznīcas gada sprediķos vairākkārt. Tas tāpēc, ka cilvēki bieži vien ar pirmo reizi nesaprot, ar pirmo reizi neatpazīst Dieva brīnumu savā dzīvē. Stāstījumi par šo brīnumu atkārtojas, lai mēs saprastu, ka Jēzus sekotāji, tai skaitā tuvākie mācekļi, kopā ar Jēzu ir bijuši situācijā, kas pat bīstama dzīvībai, taču Jēzus dara brīnumus. Reti kuram no mums ir bijis jābūt uz sliekšņa starp dzīvību un nāvi savā ceļā sekojot Jēzum. Mēs pat dažkārt nevēlamies "izkāpt" no savas komforta zonas savā ticības ceļā. Jāatceras, ka Jēzus mūs, Viņa sekotājus, neatstās un nepametīs bezcerībā nevienā situācijā.

Sākam Bērnu Bībeles nedēļas trešo dienu

About   Privacy   Login